Peptīdi ir bioaktīvas vielas ar dažādām šūnu funkcijām organismos. Tie ir savienojumi, ko veido -aminoskābju peptīdu saites, un tie ir olbaltumvielu hidrolīzes starpprodukti. Parasti savienojumus, ko dehidrē un sarauj trīs vai vairāk aminoskābju molekulas, var pārvērst peptīdos.
Pieaugot biotehnoloģijas un peptīdu sintēzes tehnoloģiju briedumam, arvien vairāk peptīdu zāļu tiek izstrādātas un klīniski pielietotas. Peptīdu zāles ar plašo indikāciju klāstu, augstu drošību un nozīmīgu terapeitisko efektu plaši izmanto tādu slimību kā vēzis, hepatīts, diabēts un AIDS profilaksē, diagnostikā un ārstēšanā.
To raksturīgo īpašību dēļ laiks no klīniskajiem pētījumiem līdz FDA apstiprināšanai ir daudz īsāks nekā mazmolekulārām zālēm, vidēji aptuveni 10 gadi. Peptīdu medikamentiem ir divreiz lielāka iespēja izturēt klīniskos pētījumus nekā mazmolekulāri savienojumi. Peptīdu priekšrocības parāda unikālas stiprās puses zāļu izstrādē un klīniskā pielietojuma vērtībā.
Peptīdu zāles viegli un ātri sadalās in vivo, un tām ir nepieciešama kriogēna uzglabāšana. Tomēr peptīdu stabilitāti var uzlabot, modificējot tos ar citiem materiāliem vai veidojot stabilus kompleksus. Salīdzinot ar lielu molekulu proteīniem un antivielām, peptīdi ir stabili istabas temperatūrā, tiem ir nepieciešams mazāks lietojums, un tiem ir lielāka vienības aktivitāte.
Peptīdi ir viegli atdalāmi no piemaisījumiem vai blakusproduktiem, tādējādi iegūstot augstu tīrību. Proteīnu kvalitāti, tīrību un ražu ir grūti garantēt. Rekombinantās olbaltumvielas nevar saturēt ne-dabiskas aminoskābes, kā arī tās nevar būt aminētas-proteīna galā. Turklāt ražošanas cikls ir garš un izmaksas ir augstas.
